Saruna notiek 2000. gada janvārī
Uzskatu, ka te ir liela gan juridiska, gan morāli ētiska problēma - pratināt lieciniekus, kad ir tik ilga laika distance. Ir taču pagājuši 53 gadi,» uzskata Latvijā populārais rakstnieks Miervaldis Birze. Kā zināms, arī viņš bija viens no lieciniekiem, kas augusta nogalē Valmierā, Vidzemes apgabaltiesā sniedza liecības par agrākā novadnieka Kanādas latvieša Eduarda Podiņa darbību Valmieras koncentrācijas nometnē Otrā pasaules kara gados. Taču liecinieka loma M. Birzem un citiem lieciniekiem uzjundījusi daudzas sāpīgas atmiņas par koncentrācijas nometnē pārdzīvoto. «Mani apcietināja 1941. gada 18. jūlijā, kad no Rīgas atbraucu pie vecākiem uz Kocēniem. Tēvs un tēva brālis jau bija arestēti. Oficiālā izziņā, ko esmu redzējis, ir teikts, ka tas esot bijis drošības ieslodzījums. Ar šādu motivāciju pietika, lai vācu okupācijas vara šajā laikā arestētu jebkuru cilvēku, ko uzskatīja par sev naidīgu. Varbūt, ka mans grēks bija tas, ka, būdams aktīvs students padomju laikā, vadīju Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes studentu arodbiedrību. Taču visā ieslodzījuma laikā neesmu ne pratināts, ne tiesāts. Kad arestēja, man bija 20 gadu. Jaunības man nav bijis,» intervijā Dienai sacīja M.Birze. Kā atceras M.Birze (īstajā vārdā - Augusts Miervaldis Bērziņš), arī viņu pašu no nošaušanas paglābusi tikai liktenīga nejaušība. Valmieras cietuma jeb koncentrācijas nometnes kamerā viņš bijis kopā ar tēva brāli - arī Augustu Jāņa dēlu Bērziņu. Kad 1941. gada 26.jūlija rītā citu starpā nosaukts arī viņa vārds, piecēlies tēvocis un pie kameras durvīm atbīdījis puisi malā, teikdams: «Valdi, es iešu...» Rakstnieka tēvs un tēva brālis kopā ar tūkstošiem citu upuru ir apbedīti Gaujas krastā Ķelderlejā. M.Birze pats uz savas ādas ir izbaudījis gan Salaspilī, gan divās Vācijas koncentrācijas nometnēs pārdzīvotās šausmas. «Neviens jau nav centies noskaidrot, kas īsti Valmierā notika četrdesmito gadu sākumā, kuri cilvēki un par ko izšķīra nošaujamo likteņus. Apcietinātie runāja, ka Valmierā no juristiem esot izveidota it kā tāda drošības policija. Kaķis, Ziediņš un citi faktiski esot visu izlēmuši. Nošaujamo sarakstus pat parakstījuši ar sarkanu tinti, lai viss ir kā pienākas,» skumji pa-ironizēja rakstnieks. Pēc viņa uzskata, šai baigajā laikā latvietim lielas izvēles nebija. Arī par nesen notikušo tiesas prāvu M. Birze atzina: «Kopējais iespaids man ir nepatīkams. Mēs pazīstam tādu jēdzienu kā «naudas atmazgāšana». Bet šeit, manuprāt, notiek zināmu Kanādas aprindu «sirds-apziņas atmazgāšana». Esmu pārliecināts, ka Kanādas drošības iestādes ir labi organizētas un, ja ko vēlas uzzināt, tad to arī uzzina. Tagad, pēc 50 gadiem, man ir grūti noticēt, ka tās nebija informētas par to, ko katrs ieceļotājs Kanādā agrāk ir vai nav darījis savā dzimtenē, un kurš ir kara noziedznieks un kurš nav.» Par to vedinot domāt arī rakstniekam pašam jau agrākajās pratināšanās uzrādītie precīzie Valmieras cietuma darbinieku algu saraksti ar visiem uzvārdiem un izmaksātajām summām. M.Birze Dienai sacīja, ka, pēc viņam zināmās informācijas, tagadējo procesu nemaz neesot izraisījusi Kanādas instanču iniciatīva, bet gan E.Podiņa liktenīga neveiksme. «Pirms dažiem gadiem sirmgalvis no Kanādas gribējis pārcelties uz ASV, un tikai tad arī «Podiņu sākuši kustināt», jo ASV institūcijas paziņojušas, ka šis vīrs esot tādu personu sarakstos, kas uzskatāmi par kolaborantiem. Vai latviešiem lielvaru karā bija izvēle ?
Taujāts par attieksmi pret kolaborantiem, rakstnieks intervijā Dienai sašutis sacīja: «Tad jau katrs, kas vācu okupācijas laikā strādāja, piemēram, pilsētas valdē vai kādā citā iestādē, būtu uzskatāms par kolaborantu un izsūtāms. Tāpat kā absolūti visi, kas 50 padomju gados pelnīja maizi padomju iestādēs. Cilvēks no cilvēka taču atšķiras. Pēc manām domām, būtu jāizsver katra personiskais nodarījums, ja tāds ir, nevis ieņemamais amats.» Šai kontekstā M.Birze atgādināja, ka, piemēram, Podiņa īstie priekšnieki, kas tiešām bijuši slepkavas, kā valmierieši brāļi Arnolds un Vilis Runkas, visu mūžu mierīgi esot nodzīvojuši ārzemēs - Kalifornijā un Austrālijā. «rakstāmgalda slepkavas» «Noziegums var būt tiešs, - kad viens otru sit, piekauj vai nošauj, kā arī netiešs. Otrā pasaules kara laikā parādījās arī tādi «rakstāmgalda slepkavas», kas paraksta spriedumu un notiesā. Bet tā kā Podiņa nodarījums nav pielīdzināms ne vieniem, ne otriem, tad, liekas, nav nozīmes vairs tramdīt vecu vīru,» spriež M. Birze.
