Līvānu Svētā Erceņģeļa Miķeļa Romas katoļu baznīcā norit dievkalpojums. Tomēr šis nav parasts dievkalpojums. Šoreiz ticīgajiem ir īpaša iespēja – skatīt savām acīm un godināt svētā Jāņa XXIII relikviju. Katoliskajā baznīcā svēto relikvijas tikušas godinātas visos laikos. Vārds “relikvijas” attiecas gan uz svēto miesu, gan uz dažādiem priekšmetiem, ar kuriem svētie bijuši kontaktā. Uz Līvāniem šoreiz atceļojis svētā Jāņa XXIII auduma gabaliņš, kas iestrādāts monstrancē (reliģisks priekšmets). Par relikviju stāsta apustuliskā oblāte (Katoļu Baznīcas institūta dalībniece, sieviete, kura izvēlējusies dzīvot konsekrētu dzīvi Dievam. Vārds „oblāte” nozīmē upuri svētuma apustulātam) māsa Liliane no kustības “Prosanktitāte” (“Pro Sanctitate”). Tā ir kustība, kas darbojas daudzviet pasaulē un kas vēlas, lai tiktu darīts zināms, pieņemts un īstenots dzīvē vispārējais aicinājums uz svētumu.
Māsa Liliane stāsta: „Mēs godinām relikviju. Kāpēc? Tāpēc, ka baznīca ir kā ģimene un pastāv svēto draudzība. Svētie ir tie cilvēki, kas, tāpat kā mēs, dzīvoja šajā pasaulē. Kāda ir atšķirība starp mums, kas esam ceļā uz svētumu, un svētajiem? Viņi kaut kādā veidā dzīvoja mīlestībā ar Dievu. Un baznīca atzīst, ka ir svarīgi dzīvot kopā ar viņiem, jo viņi ir mūsu brāļi un māsas, kas mums palīdz tikt debesīs un dzīvot jau šajā zemē kā debesīs. Svētie ir tie, kas var mums palīdzēt dzīvot draudzīgākā veidā kopā ar Dievu. Tāpēc mēs godinām. Varbūt dažreiz tā ir daļa no ķermeņa, bet šeit ir audums, kas piederēja viņam. Caur to mēs ticam, ka viņi var mums palīdzēt kļūt svētiem.”
Māsa Rita piebilst: “Viņš [svētais Jānis XXIII] ir blakus mums caur to relikviju. Kad mēs pagodinām relikviju, svētais vai svētie ir vienmēr tuvu mums. Mums tas ir vajadzīgs, jo mēs esam cilvēki un mēs esam vāji. Svētie stiprina mūsu ticību.”
Relikvija jau bijusi vairākās pasaules valstīs. Tā bija Briselē, tad Rīgā, tad Jēkabpilī, bet pēc Līvāniem tā ceļoja uz Daugavpili. Māsa Rita skaidro, ka miesa, tāpat arī priekšmeti, ar kuriem cilvēks ir bijis saskarē, ir tikpat svarīgi kā dvēsele: „Mūsu miesa ir svētā gara templis, un mēs varam lūgties un iet pie Dieva caur dvēseli. Tas nozīmē, ka mēs iesim pie Dieva ar visu, kas mums pieder, tā, kā Dievs mūs radīja. Cilvēks ir Dieva bērns ar ķermeni, ar miesu, ar dvēseli, ar jūtām, ar gribu, ar prātu.”
Māsai Ritai rokās ir vēl viena svētā Jāņa XXIII relikvija – viņa dienasgrāmata, kurā viņš aprakstījis savu ceļu uz svētumu. Māsa Rita cer, ka šī grāmata drīzumā būs pieejama arī latviešu valodā, jo ir pārliecināta, ka tā palīdzēs cilvēkiem atrast dzīves jēgu: „Viņš katru dienu rakstīja, kas notiek viņa dzīvē, rakstīja par savas dvēseles sarunām ar Dievu un ar citiem. Tas ir svētuma ceļš. Pirmoreiz, kad es lasīju šo grāmatu, es to izlasīju visu uzreiz, bet tagad es ņemu tikai fragmentu par vienu dienu un to lasu, mēģinot saprast, ko Dievs grib man mācīt caur Jāni XXIII.”
Relikviju godināšana ir ticības apliecinājums. Tas nenozīmē akli pieķerties priekšmetiem, bet gan saskatīt svētumu un mīlestību, ko sevī glabā konkrētais priekšmets.
Sandra Paegļkalne
